Devos atpakaļ uz istabu pie viņa. Pie reizes no virtuves paķēru vīna pudeli, divas glāzes un korķviļķi. Ienākusi istabā pa durvju šķirbiņu iebāzu tikai galvu un pasmaidīju viņam. Viņš ar pasmaidīja un sākām smieties, ienācu iekšā, noliku glāzes un pasniedzu viņam vīnu, lai atver, bet viņš, paņēmis vīna pudeli un attaisāmo to nolika uz zemes, un piecēlās. Es nesapratu, kas notiek. Viņš izgāja no istabas un dzirdēju, ka viņš kaut kur šiverējas, takā kaut ko meklē, es paprasīju ko viņš meklē, bet teicās, lai uzgaidu mirklīti. Tad viņš ienāca ar svecītēm rokās un sērkociņiem, viņš teicās, ka pie šī visa tas iekļausies mūsu šī nakts kompozīcijā. Es pasmaidīju un atslābu.
Viņš dažas aizdedza un nolika uz palodzes, uz grīdas, uz plauktiņa, tad apsēdās man blakus un taisīja vaļā reiboni. Es tikmēr piecēlos un ieslēdzu radio, atkal to pašu vietējo radiostaciju, jo pa nakti, tajā skan liriskie hīti. Viņš pasniedza man glāzi, saskandinājām, sasmējāmies un sākām malkot vīnu. Vīns cilvēkus vēl vairāk atraisa, tāpēc runājot, kļuvām vēl aktīvāki. Stāstot atgadījumus viens otram arī pie reizes rādījām kā tas viss notika, kā izskatījās. Saruna mums sanāca tādā kā teātra veidā, viens otram stāstot un tika rādītas monoizrādes, ik pa brīdim beigās izsakot savus viedokļus, asociācijas un replikas par otra stāstīto.
Pulksten sešos rītā, abi pusguļus vēl kaut ko vervelējām, pēdējo kadru, ko es atceros bija, ka viņš man gulēja blakus apķēris, bija silti, mēs aizmigām. Es atvēru acis. Bija pienākusi jau pēcpusdiena, saule spēcīgi spīdēja un cepināja istabā. Bet es jutos dīvaini, esmu apsegta ar vēl vienu segu, kaut kas pietrūkst un, tad es pamanīju, ka man blakus ir tukšums. Piecēlos sēdus, bet neviena nebija, aizgāju uz virtuvi un vienīgais, ko es tur atradu bija zīmīte pielīmēta pa vidu logam. Izskatījās, it kā saulē būtu kvadrāts izgriezts. Zīmīte:” Labrīt! Es nevēlējos Tevi modināt, jo ir brīvdienas un vajag izgulēties. Diemžēl man šodien bija jābrauc darba darīšanās, tāpēc atvaino, ka nācās aiziet neatvadījušiem. Paldies par jauko nakti! Vēl tiksimies. Es tev piezvanīšu vakarā!” Īsi un konkrēti, bet tomēr es pasmaidīju. Saule sildīja patīkami. Aizgāju atpakaļ uz istabu. Ieslēdzu skaļāk mūziku jestrāku un norīta pavingroju, pēc tam uztaisīju brokastis, karstu tēju. Nosēdusies pie galda brokastoju pusdienas un plānoju, ko šodien, lai padara. Neko īsti neizdomājusi, ievēlos dušā atsvaidzināties.
Lienot ārā no dušas, paklupu un novēlos uz grīdas, atsitusi kājas. Es taču savādāk nevaru. Tad es sapratu, kas jādara. Saģērbos, paņēma vēl dažas mantas līdzi, paķēru mašīnas atslēgas un devos ārā no dzīvokļa. Iesēdos savā mežonī, ieslēdzu rock mūziku un devos ceļā. Nobraukusi biju vidēji vairāk kā 3 stundas, plus mīnus. Un piestāju pie savas labākās draudzenes daudzdzīvokļu mājas. Devos pie viņas.
Klauvēju pie durvīm vienreiz, klauvēju vēlreiz. Nu nevar būt, ka viņas nav mājās, tikai ne tagad! Dzirdu kāds lēnām nāk pie durvīm, velkot kājas nevis normāli ejot. Draudzene atslēdza durvis un atvērusi tās uzreiz apkrita man ap kaklu. Es jutu, ka viņai kaut kas ir noticis, samīļoju viņu, un pēc tam paskatījos viņai sejā, viņa samocīti smaidīja, jo var redzēt, ka pēdējās stundas viņa ir raudājusi, un atkal raudājusi. Es viņai pateicu, ka viņa izskatās tiešām briesmīgi. Patiesībā es jutos šausmīgi vainīga, jo es viņai pēdējās dienas nebiju zvanījusi, principā es nedēļu, man ir kauns par sevi. Iegāju iekšā un jautāju, kas noticis? Pateikusi, ka viss ir kārtībā, nosēdināju viņu gultā, aizgāju uztaisīt abām kumelīšu tēju, apsēdos pie viņas un teicos, lai izstāsta visu, kas uz sirds.
Ar savu puisi viņa kopā ir ilgi, vairākus gadus, bet, protams, kā jau visās attiecībās arī viņi mēdz kašķēties, dažreiz šie kašķi ir ļoti spēcīgi un beigās izskan jautājums vai gribi šķirties? Kā jau puišu spītība atbilde ir apstiprinoša, bet tiklīdz ir jāvāc mantas puišiem dūša pazūd papēžos un nespēj to izdarīt, paliekot pie savas meitenes. Šis jautājums parasti gan izskan ļoti sakāpinātu emociju rezultātā.
Šorīt atkal ir sācies kašķis viņu starpā, par diezgan nopietnām lietām, sākot jau ar viņa biežo dzeršanu. Es ļoti labi saprotu, ka mana draudzene to nevēlas pieciest. Tas nav normāli! Tā beigās sakašķējušies, ka izšķīrušies, it kā izšķīrušies. Nevar saprast. Viņš ir paņēmis dažas savas mantas, mašīnas atslēgas un, neko neteikdams, vienkārši aizgājis.
Ārā bija tik labs laiks, turpretī mana draudzene izskatījās pēc negaisa mākoņa iespiesta mazā telpā. Pierunāju viņu saposties, sapurināju un devāmies ārā pastaigāties, veikalus paķemmēt.
Šodien ir sestdiena un sestdienā mana ģimene parasti, kurina pirtiņu. Pierunāju draudzeni paņemt mantas vajadzīgās un devāmies pie manis, uz manām dzimtajām mājām. Neko nebiju ziņojusi saviem vecākiem, tāpēc viņiem tas bija pārsteigums, kad ierados, bet par laimi pozitīvs. Viņi uzdeva daudz jautājuma, arī es viņus neatstāju bešā dodot pretī jautājumus. Mana mamma ar nopietni runājās ar manu draudzeni, jo ļoti labi viņu saprot. Vakarpusē devāmies uz pirti. Karstajā telpā tā aizrunājāmies, ka esam uzstādījušas savu ilguma rekordu tajā, tad nu skrējām ārā uz upi un lecām iekšā. Es aiz labsajūtas kliedzu. Kliedziens atbrīvoja mani pilnīgi no visa, jutos viegla un pacilātā. Ir liela atšķirība starp jūru, vannu un dušu. Vienīgais ko nepamanījām bija makšķernieki otrpus upei. Izlīdušas no ūdens aši skrējām atpakaļ. Vienreiz atceros, kā rudens sākumā uz upi ar kailām pekām skrējām. Kājas kļuva lipīgas un glumas, velns vien zin cik daudz gliemežiem mēs toreiz nāves spriedumu piespriedām neizskatot viņu kriminālās dzīvītes.
Pēc pirts apmeklējuma, gulējām manā istabā uz grīdas, kur izklājām segu. Pa logu skatījāmies zvaigznes un runājām, uzzinājusi, ka viņai nākamā nedēļa var teikt ir praktiski brīva, mēģināju pierunāt viņu ar sevi braukt uz manu tagadējo dzīvesvietu. Bet viņa atteicās, ar visādām atrunām, man žēl bija, ka tā. Protams, tas ir tā pēkšņi, bet kādreiz vajag rīkoties arī impulsīvi. Mēs dzīvojam tagadnei un tuvākajām laikam, protams, var plānot pēc desmit gadiem es būšu tur un tā, bet tas nav 100%, par to nav jāiespringst.
Svētdienas pievakarē es atvadījos no ģimenes un devos uz mašīnu, lai brauktu atpakaļ. Sākumā sanāk braukt cauri skaistai alejai, es braucu lēnām, lai var to izbaudīt, jo nezinu, kad atkal atbraukšu. Ceļa galā redzēju meiteni ejam ar somu, tā bija mana draudzene. Viņai ir apnicis daudz kas, tāpēc nolēmusi tomēr doties līdzi uz pāris dienām. Kas par ceļu mājup bija! Fantastisks brauciens, gluži kā Holivudu filmās, kad meitenes brauc tālu ceļu, dziedot līdzi savām mīļākajām dziesmām, koķetējot ar puišiem, kad jāgaida zaļā gaismā, tikai mūsu variantā pietrūkst nolaista jumta un plīvojošo matu vējā. Pulksten desmitos vakarā iebraucām vēju pilsētā.
Aizmirsu piebilst, sestdienas vakarā, kamēr biju pirtī zvanīja Mareks, bet telefonu biju atstājusi citur, tāpēc šis zvans ir neatbildēts un varat uzskatīt mani par riebīgu vai kā, bet es viņam neatzvanīju. Priekš kam man celt? Lai pēc kāda laika, kad viņam pieķertos vēl vairāk es saņemtu spēcīgu atraidījumu un vēl vairāk aizvērtos ciet?
Pēdējās dienās es par to daudz domāju, pat analizēju nelaimīgā kārtā. Es īpaši neiespringšu attiecībā pret viņu vai kādu citu. Protams, man viņš patīk, ļoti. Ja kaut kas notiks, es tam ļaušos, bet iekšēji sevi nemocīšu, jo es iecietinos, ar katru atraidījumu no man tuva cilvēka, es ieslogu sevi aizvien vairāk. Es to nevēlos. Es nevēlos, lai pēc pāris gadiem, kad satikšu patiesi jauku vīrieti (savu vīrieti), es pret viņu izturētos kā kuce, jo visus šos gadus ir apstiprinājies, cik viņi ir lieli čakarētāja un neuzticami. Tādi nav visi. Miers.

Lubię to!