Nesen lasīju grāmātā šo stāstu, man tas patīka un nodomāju varētu patikt arī jums.

Trīs strādnieki bija aizņemti darot, vienu un to pašu. Kad kāds garāmgājējs vaicāja katram, ko jūs darat. Uz ko pirmais atbildēja:" es griežu akmeņus", otrais:" es pelnu sev iztiku", bet trešais atbidēja:" Es ceļu katedrāli".

Pirmais strādnieks neredzēja jēgu un vērtību, ko un kāpēc viņš to darīja, un manuprāt viņa dienas bija garas un nogurdinošas. Iespējams katru vakaru viņš gāja mājup noguris, un iztukšots un jutās nomākts, kā rīt atkal jāiet uz darbu.

Otram strādniekam bija citāds skatījums, viņš to uzskatīja par veidu kā pelnīt iztiku. Līdz ar to viņa attieksme bija labāka nekā pirmajam strādniekam. Tomēr tikai ar to aprobežojās, kā padarīt darbu samaksas dēļ. Var iedomāties kā tērēja daudz laika domājot par citiem darbiem kurus varētu iegūt un uzskatīja savu darbu par garlaicīgu un atkārtojošu.

Trešais strādnieks zināja kā skalda akmeņus, pelna iztiku, kā arī neaprobežojās ar to vien redzēja darba patieso vērtību.

Tā kā celtne tika domāta cilvēkiem, kurā varēs sanākt vairāki cilvēki gūt padomu un viesīs cerību šajos cilvēkos. Kas galu galā palīdzēs vairākiem cilvēkiem jūsties un būt daudz labākiem.

Kāda būtu viņa attieksme? Visticamāk, viņš būtu ļoti priecīgs, ka var izveidot kaut ko citu labā. Iespējams viņš nevar vien sagaidīt, kad jāiet uz darbu, tajā ierodoties ātrāk un mazliet uzkavējās pēc darba. Noteikti savā iztēlē var iztēloties kā katedrāle izskatīsies, kad būs pabeigta un ar nepacietību gaidīs to brīdi.

Ir visai interesanti cik lielu lomu spēlē vērtības un mērķi, ar kādiem mēs uztveram dzīvi un darbu.

Kurš no strādniekiem Tu vēlētos būt?

Lubię to! 9